Vai labprāt atgriežos savā skolā?




Дата канвертавання20.04.2016
Памер21.42 Kb.
VAI LABPRĀT ATGRIEŽOS SAVĀ SKOLĀ?
Ir grūti izskaidrot tās izjūtas, kas mūs pārņem, noskanot pēdējam skolas zvanam, kad mums jāatstāj savas otrās mājas daudzu gadu garumā. Ja arī skolas gadi sen jau aiz muguras, nevar nejust to auru, kas virmo ik uz soļa pavasarī, kad daudzās skolās notiek absolventu salidojumi, vai 1. septembrī, ejot cauri skolnieku burzmai. Ar skolu saistītās atmiņas vienmēr paliks ar mums – labas vai sliktas, priecīgas vai skumjas, patīkamas vai ne visai, bet tās ir, bija un būs daļa no mūsu dzīves. Vai atceraties pēdējo reizi, kad iegājāt SAVĀ skolā? Nav būtiski, vai tā ir pirmā vai pēdējā skola, kurā mācījāmies. Būtiski, kuru no tām mēs uzskatām par savu, kurai jūtamies piederīgi. Kā mēs izjūtam savu piederību skolai? Ko skola dara, lai mēs tā justos? Bet varbūt tai nekas nav jādara un viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem?

Zinu skolā katru stūrīti,

saka Guntars, Madlienas vidusskolas absolvents. Lai gan kopš vidusskolas beigšanas pagājuši astoņi gadi, viņš jūtas piederīgs savai skolai. Ikreiz, aizbraucot uz Madlienu, Guntars ar ģimeni aiziet līdz skolai, izstaigā tās apkārtni, kavējas atmiņās. Arī es tur tiku aizvesta. Kaut arī skolas durvis bija aizslēgtas, viņš veda mani apkārt skolai, rādīja uz tumšajiem skolas logiem un stāstīja: “Te es mācījos pirmajās klasēs, te bija fizikas, tur matemātikas, latviešu valodas, darbmācības kabinets… Kas tad te? Laikam samainījuši klases… Paskaties, tas radio stāvēja šeit arī tad, kad es mācījos! Tur mācījās mans brālis… Tur bija dušas telpa meitenēm, kur mēs ar čaļiem noslēpāmies un skatījāmies, kā meitenes pārģērbjas… Ļoti gribas ieiet skolā un izstaigāt visas telpas. Ne velti saka: skola – otrās mājas. Es tā arī jūtos. Tās ir manas otrās mājas.” Guntara stāstu pārtrauc viņa skolasbiedrs, kuru satiekam pie skolas. Arī viņš ir atbraucis uz Madlienu un atnācis savai draudzenei parādīt skolu. Jautāju, vai viņš izjūt piederību savai skolai? “Ne velti es, atbraucot no Rīgas, nāku šurp,” stāsta Reinis. “Ir patīkami šeit atgriezties, uzzināt, kas jauns skolā. Neesmu izlaidis nevienu skolas salidojumu vai klases vakaru. Ja man būtu daudz naudas, noteikti atbalstītu skolu finansiāli. Pirms dažiem gadiem kāds skolas absolvents uzdāvināja skolai datorus. Kāpēc gan ne? Lai arī tava pagasta bērni pilnveidotos līdzvērtīgi galvaspilsētas skolniekiem.”



Skola kā mājas


Ilva pašlaik mācās O. Kalpaka Tautas daiļamatu pamatskolas 9. klasē. Pēc mēneša viņai būs jāatstāj sava skola, lai septembrī mācības uzsāktu citā. Viņa jau tagad apzinās – aiziet būs grūti. “Uz šo skolu atnācu 3. klasē, no lielas skolas. Šeit jūtos kā ģimenē. Pazīstu visus skolēnus no 1. līdz 8. klasei. Esmu daļa no skolas, un šķiet, ka ikviens mūsu skolēns izjūt piederību savai skolai. Ne velti daudzi absolventi joprojām bieži nāk pie mums. Aiziet no skolas – tas ir kā aiziet no savas ģimenes, savām mājām.”

Galvenais – neradīt riebumu pret skolu


Piederība skolai veidojas ne tikai no mūsu attieksmes pret skolu, no tā, cik labi mēs tajā jūtamies vai jutāmies. To veido pirmām kārtām jau pati skola – labvēlīga skolas vide, atsaucīgi un saprotoši skolotāji, iegūtā izglītība, kas nenoliedzami dod startu turpmākai dzīvei.

Rīgas 49. vidusskolas direktors Juris Liepiņš: “Vai piederību var veidot? Man šķiet, ka ne. Tā veidojas. Es arī esmu beidzis šo skolu. Padsmit gadu vecumā galvenais ir, lai nerastos riebums pret mācību iestādi. Ja rodas vēlme iet uz skolu, tad tas arī ir tas, kas vēlāk pēc gadiem rada vēlmi atgriezties. Ja ir bijuši labi draugi, skolotāji, ar kuriem veidojušās labas attiecības, tad rodas piederība. Domāju, ka visi četrdesmit devītie ir aizgājuši no skolas ar piederības izjūtu. Es domāju, ka te ir sava laika gars iekšā. Pie manis bieži nāk un saka, ka skolai ir aura. Es šeit tik daudz esmu bijis, ka varbūt esmu pie tās pieradis, bet citi to jūt.

Labākais pierādījums tam, ka skolas absolventi grib nākt uz skolu, satikties un atcerēties skolas gadus, ir mūsu skolas 80 gadu jubileja, kura notika februāra beigās. Atsaucība bija ļoti liela, kopā sanāca vairāk nekā 1300 absolventu.

Ja 1. septembrī uz skolu atnāk ne tikai pirms gada vai diviem, bet pirms pieciem un vairāk gadiem skolu beigušie, un runājas ar skolotājiem, stāsta, kā klājas, un apjautājas, kas jauns skolā, tad tas ir rādītājs, ka viņi jūtas piederīgi skolai. To nevar izdarīt mākslīgi, iedodot 49. skolas diplomu un pasakot – tagad tu mīlēsi šo skolu. Protams, ir kādi, kas nemīl, bet lielākā daļa ir gandarīti, ka viņi ir beiguši šo skolu.

Vēl viens no rādītājiem, ka mūsu absolventi jūtas piederīgi skolai, ir arī tas, ka viņi vēlas sūtīt savus bērnus mūsu skolā. Arī, ja nedzīvo mūsu mikrorajonā, viņi nāk un lūdz, lai bērns varētu šeit mācīties. Līdz ar to mēs neesam bijuši tik slikti, ja jau viņš savu dārgāko ir ar mieru uzticēt mums.

Tradīcijas, kas vieno

Mums ir senas skolas tradīcijas, kuras jau bija tajā laikā, kad es šeit mācījos. (J. Liepiņš skolu absolvējis 1972. gadā. – Aut.) Tradīcijas, kuras ir gājušas cauri gadu desmitiem. Piemēram, žetonu vakars, kuru katru gadu rīkojam pirmajā decembra sestdienā (piektdienā). Daudzas skolas šo vakaru rīko februārī, martā. Mēs to darām pusgadu ātrāk – ja kāds nav sapratis, ko viņam nozīmē un dod skola, ir pusgads līdz izlaidumam, lai to apdomātu.

40 gadus skolai cauri vijas arī sporta sacensības: Vīlande - Tallina - Jelgava - Rīga. Arī tas veido saistību ar skolu, jo daudzi mūsu bijušie skolnieki tajās ir piedalījušies. Katru gadu skolēni paši rīko skolas karnevālu. Visi šie pasākumi raisa atmiņas.

Vai absolventi materiāli atbalsta savu skolu?

Nav bijuši gadījumi, kad man kāds konkrēti būtu piedāvājis finansiālu palīdzību. Tomēr tad, kad mums bija 80 gadu jubileja un bija daudz un dažādu vajadzību, neviens, kam es zvanīju, palīdzību neatteica. Arī jubilejā pie manis nāca daudz absolventu, deva savas vizītkartes un teica: “Direktor, ja jums kaut ko vajag – zvaniet.” Tā ir attieksme pret savu skolu. Es neesmu no tiem, kas tagad zvanīs un prasīs, bet zinu – ja būs reize, kad vajadzēs, tad man palīdzēs.”



Lepnums par savu skolu

Latvijā ir daudzas skolas, kuru absolventi ar lepnumu atzīst piederību savai skolai. Viena no tām ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzija. Jau ieejot skolā, var just īpašu gaisotni. Skolnieki ir lepni, ne tikai beidzot šo skolu, bet arī tajā mācoties. Skolā atrodas skolas muzejs, kura ekspozīcija aptver laika posmu no 1211. gada līdz mūsdienām. Ikviens skolnieks var uzzināt savas skolas vēsturi, iepazīt un atpazīt skolas absolventus (ļoti daudzus Latvijā pazīstamus un populārus cilvēkus), ka arī paši piedalīties muzeja pilnveidošanā, papildinot un sistematizējot krājumus. Pašlaik Latvijā aptuveni 200 skolu ir izveidojušas savas skolas muzejus. Piederība skolai veidojas, izzinot skolas vēsturi.


Absolventu un draugu biedrība

Stāsta Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolas muzeja vadītāja Aina Zumente:


Strādāju skolā jau 30 gadus un esmu ievērojusi, ka mūsu absolventi, nav svarīgi, no kuras valsts, pēc daudziem gadiem atgriežoties vispirms savas mājas meklē šeit. Aiz ārkārtīgi lielās pietātes un mīlestības pret skolu absolvents Brunis Rubess kopā ar citiem aktīvajiem absolventiem 1994. gada 19. janvārī izveidoja Rīgas 1. ģimnāzijas absolventu un draugu biedrību. Tās mērķis ir apvienot visu paaudžu skolas absolventus un tās atbalstītājus, sekmēt viņu sadarbību ar skolu, veicināt skolas darba attīstību Latvijas labā, kā arī rūpēties, lai fizisko un juridisko personu ziedoto naudu un pārējos biedrības finansu līdzekļus un mantu izmantotu Rīgas 1. ģimnāzijas, tās audzēkņu un absolventu vajadzībām. Pateicoties biedrības veidotajiem absolventu senioru saietiem, mūsu skolas muzejā tapa Latvijas laika ekspozīcija. Kādreiz nebija iespējams veidot neko par Latvijas brīvvalsti, bet tagad seniori nesa savus materiālus –savas liecības, dažnedažādas nozīmītes, ieskaitot protokolu grāmatu, kurā ir fiksēts posms no Latvijas brīvvalsts laika (1939 – 1940) līdz pirmajai padomju okupācijai. Pie šīs ekspozīcijas strādājot, cilvēki jūtas noderīgi, un tas piesaista vecākās absolventu paaudzes. Savukārt jaunākā paaudze, iestājoties augstskolā, itin kā vēl nav aizgājusi – bieži vien lekciju laikā viņi atrodas šeit. Šie jaunieši ir ļoti priecīgi, ka, uzrakstot iesniegumu, līdz ar beigšanas atestātu saņem savu absolventa biedra karti un turpina skolā darboties. Es daudzu skolu pārstāvjiem esmu stāstījusi par mūsu absolventu biedrības priekšrocībām, un vairākas skolas par to ir ieinteresējušās. Īpaši vecās skolas, kuru vēsture skaitāma vairākos gadu desmitos, domā, ka šādā veidā varētu vairāk sadarboties ar absolventiem – gan morāli, lai turētos kopā un būtu ap savu skolu, gan arī materiāli, lai piesaistītu skolai vairāk līdzekļu.




Absolventu veidots žurnāls


Mūsu skola divreiz gadā izdod žurnālu “Apkārtraksts”. Uz muzeju absolventi sūta savas publikācijas, raksta arī jaunie skolnieki, un žurnālā tiek ietverts viss, kas saistās ar jaunāko skolā, mācībās, ir arī informācija par jaunākām grāmatām, kuras izdevuši mūsu absolventi. Šis izdevums palīdz saturēt kopā absolventus ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Mums ir absolventu redkolēģija gan Amerikā, gan Eiropā un Austrālijā. Latvijā mēs “Apkārtrakstu” saliekam un tad nosūtām trim mūsu absolventiem dažādās valstīs – viņi to izplata tālāk tiem mūsu absolventiem visā pasaulē, kuri vēlas uzzināt par skolu un pārējiem skolas beidzējiem.”

Absolventu dāvana skolai

Kokneses vidusskolas direktors Māris Reinbergs atzīst, ka viņa skolas beidzēji jūtas skolai piederīgi. Nesen skolas absolventi, ziedojot naudu, dāvājuši skolai atjaunoto skolas karogu. “Martā mums notika astotais skolas salidojums, uz kuru bija ieradušies 800 absolventi. Par laimi, visi varēja savietoties mūsu jaunajā sporta hallē. Piederības izjūtu skolai veidojam ar kopīgiem pasākumiem, ar svētku svinēšanu un projektu nedēļām. Kā apliecinājums piederībai pie skolas ir divdesmit divi skolā strādājošie skolotāji – skolas absolventi. Nesen absolventi izteica vēlēšanos, lai piešķirtu skolai tās veidotāja un ilggadējā direktora Ilmāra Gaiša vārdu.”



Skola, kurā jūtos labi


Viens no aspektiem, kādēļ es jūtos kādai skolai piederīgs, ir tas, ka tieši tur, tajā vietā un vidē, es jūtos labi. Nav būtiski, kādas ir citu jūtas pret šo skolu, bet man ir patīkami gan atcerēties, gan atgriezties tajā pēc viena, diviem vai desmitiem gadu. Katram ir savs stāsts par skolas laikiem, bet vai esat ievērojuši, cik daudz mēs tomēr par to runājam? Cik bieži atceramies vienu vai otru skolotāju, savus darbus un nedarbus? Varbūt tā ir atgriešanās bērnībā, nostaļģija pēc jaunības trakulībām, bet, jo biežāk to darām, jo lielāks ir pierādījums tam, ka jūtamies piederīgi gan laikam un vietai, gan arī savai skolai.
Aija KRONE


База данных защищена авторским правом ©shkola.of.by 2016
звярнуцца да адміністрацыі

    Галоўная старонка