Olas un olu ēdienu nosaukumi latviešu valodas izloksnēs




старонка1/2
Дата канвертавання24.04.2016
Памер136.33 Kb.
  1   2
Olas un olu ēdienu nosaukumi

latviešu valodas izloksnēs
Brigita Bušmane

Latvijas Universitātes

Latviešu valodas institūts


  1. Ievads

Olas, olu ēdieni ir raksturīgi latviešu un daudzu citu tautu tradīcijās, kurās senās pavasara saulgriežu paražas ir savijušās ar kristietisma tradīcijām. Daudzas tautas, arī latvieši olā izsenis ir saskatījuši dzīvības spēka simbolu, auglības idejas iemiesojumu (Olupe 1992: 145). „Ēdot olas, simboliski atjaunoja dzīvi un auglību, jo ola bija kosmosa un tā atsevišķo daļu (arī saules) reprezentante.“ (Kursīte 1999: 213)

Olas un olu ēdieni ir cieši saistīti ar pavasara un vasaras sākuma svētkiem, rituāliem – ar Lieldienām, pirmo ganu dienu u. c. It īpaši svarīga nozīme olām bijusi Lieldienās. Piemēram, kā liecina pieraksts 19. gadsimta beigās Ziemeļaustrumvidzemē – Jaunrozē, saimniece jau laikus krājusi olas, ko mājiniekiem, draugiem, arī nabagiem dalīt. Lieldienu sestdienā tās nokrāsotas dažādās krāsās, „noraibotas“ sīpolu mizās, skudru pūžņos. Saimniece aprēķinājusi, cik olu varēs katram (savējiem, saimei, saimes bērniem) pasniegt, cik paliks nezināmiem gadījumiem, lai neviens nepaliktu tukšā. Lieldienu rītā pēc svētku pirmajiem dievvārdiem mājasmāte devusi visiem mājiniekiem olas, kā arī cits citam mēdza klusumā dāvināt pirmās olas. Ārpus mājas savstarpēja apdāvināšanās, mainīšanās ar olām notikusi pēc pusdienas dievvārdiem. Tad arī sitās ar olām: kuram papriekšu pārplīst ola, to nākotnē gaidījusi mazāka laime. Dažreiz pārsistā ola bija jāatdod pārsitējam. Izvārītas olas Lieldienās ir bijis parastākais ēdiens (Etn. II 67, 68).

Par olu krāsošanas tradīciju senumu latviešiem ir grūti spriest. Tā kā tautasdziesmās drošu ziņu par olu krāsošanu nav, pie senākajām Lieldienu ieražām tā acīmredzot nepieder. Lai gan tautasdziesmās nav pieminēta olu krāsošana (par to esot uzglabājusies tikai viena tautasdziesma „sabojātā veidā“), Osvalds Līdeks norādījis, ka šī paraža bijusi izplatīta (Līdeks 1940: 45, 46). Mūsdienās olu krāsošana ir populāra un arī radoša nodarbošanās (Olupe 1992: 145, 146).

Lieldienās olas vārītas un ēstas, lai veicinātu veselību cilvēkiem un lopiem. Ar olu lobīšanu un ēšanu saistītas vairākas paražas, kuru nolūks ir, piemēram, paredzēt linu ražu un kvalitāti, nest svētību, saticību mājā (LKV 12, 23998, 23999). Olu rituālā nozīme un tautas ticējumi atspoguļojas latviešu izlokšņu pierakstos, piemēram, Ērģemē ([Lieldienās] mãjniẽki paši gãja uõlu mîtu nùo istabas uz istabu – ta labi vista tùo gadu dêjuõt ĒIV III 591, 592), Gārsenē (Lìeldìenàs2 ùolas2 kràsuoja2 sìpuolu2 mizās. ùolas2 màinīja2, ripināja. tìe2 pùiši2, kuri meítu isšùpuoja2, dabūja ùolas2 Apv.), Kursīšos (pimuô2 uõlu, kuô2 d2 Liẽldiênu2 bruõkastî2, sadala visiêm2 ģimenes luôcekļiêm2, laî2 saticîgi2 dzĩvâtu2. uõlas sit Liẽldiênu2 rîtu2. ja bedrîte2 galâ2, ta jãsẽ lini kaniņâ2, ja sãnuôs2, ta jãsẽ lejâ2 Apv.).

Latviešiem senatnē esot bijusi paraža nest olu uz kapiem Lieldienu rītā tāpēc, ka tā divreiz dzimstot, lai arī mirušais otrreiz piedzimtu. Latviešu un citu tautu mitoloģijā ir motīvi, ka no olas dzimuši varoņi, kā arī par olu, kas noder gan svētībai, gan burvestībai, arī par pretlīdzekli pret to. Olām bija nozīme tautas medicīnā, piemēram, kad bērnu pirmoreiz mazgāja, olu lika vanniņā – tad bērnam būs balta āda (sk., piemēram, LKV 15, 29739–29741).

Olas un olu ēdiens vārīts arī par godu zirgu patronam Ūsiņam, lai svētītu zirgus, lai tie būtu veselīgi. Olas ir ņemtas līdzi, pirmoreiz laižot zirgus nakti ganībās – pieguļā, kas parasti sākās no Jurģiem. Uz katru zirga kāju ņemta līdzi viena ola un vēl viena vai vairākas liekas. Krustpils novadā, piemēram, pieguļā zirgus kopā veduši 4–5 saimnieki, katrs līdzi ņemot desmit olas un citus produktus, no kuriem vārīts pieguļnieku pontags (LR I 94). Senatnē olas ir upurētas gaismas dievībai, zirgu un bišu auglības, zirgkopības un biškopības veicinātājam Ūsiņam (LKV 16, 31996, 31997, LPE 101, 162, Olupe 1992: 169, Kursīte 1999: 213; par Ūsiņa lomu un funkcijām sk. arī Biezais 1994: 103–144). Raksturīgi, ka Jura jeb Jurģa diena (23. aprīlis) saukta arī par Ūsiņu, Ūsiņdienu. Olas dotas līdzi arī ganam, kas pirmo reizi laida ganībās lopus, lai vienmēr būtu brangas govis (LKV 8, 14723).

Olām kā dzīvības nesējām, auglības veicinātājām, kosmosa un saules simbolam ir bijusi nozīmīga vieta arī ģimenes godībās. Plašākas liecības par olām, olu ēdieniem Jurģos folkloras materiālos un izlokšņu vākumos ir galvenokārt no Austrumvidzemes un Augšzemes, bet par to vietu ģimenes godībās – no Latgales. Latgalē olu kultenis resp. olu sacepums ir bijis raudzību, arī kristību ēdiens – vēl 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos Latgales sīkzemnieki to ņēmuši līdz, ejot raudzībās (sk. Latv. etn. 323), piemēram, Krustpils apkārtnē (LR I 107), Kalupē (FS 1800, 662; ka raûdz'eîbuôs vài lùņdžûs gùoja, p'ìc'epa ùl'in'ìka bļùd'eņu. brna mùot'ä dal'ìe ùl'in'ìku vysài sàim'èi KIV II 526; sk. arī KIV II 132), Tilžā (Apv.), Nīcgalē. Sakstagalā turklāt vārdkopu iêt àr2 ùolākņa2 bļùodu2 lieto ar nozīmi ‘iet raudzībās’ (LVDA 95. k.).

Olu ēdiens ir bijis raksturīgs arī kristībās, piemēram, Bērzgalē, Maltā, Ozolainē un Varakļānos (Apv.), kā arī Silajāņos, Zvirgzdenē. Vietumis Latgalē, piemēram, Viļānos, olu ēdiens kristībās ir bijis pēdējais, un pirms tā ir bijusi paraža dāvināt jaundzimušajam naudu – uolākņa (ūluokņa) izpirkšana (Strods 1991: 51).

Dažkārt olu ēdiens gatavots kāzu mielastam, piemēram, Varakļānos (Apv.).

Ar ceptām olām palaikam ir cienāti ciemiņi, piemēram, Kandavā (VME 2980, 143), Iecavā (ka kâc2 ciêmiņš2 atnãca, saklapeja uõlu, sacepa gaļu un iscepa uõlas Apv.). (Sk. arī Latv. etn. 323.)

Piebilstams, ka gan izlokšņu dotumi, gan etnogrāfu vākumi liecina, ka vēl 20. gadsimta sākumā daudzviet Latvijā olas nav izmantotas lauku ļaužu ikdienas uzturā. Piemēram, 20. gados Zemgalē – Zvārdē – ir norādīts, ka saimei olas dotas tikai Lieldienās (VME 3089, 109). Palaikam atrodamas piebildes, ka olas ir pārdotas ceļojošam ebreju tirgotājam, lai iegūtu naudu, piemēram, Kalncempjos (kuràm2 vajadzeja naûdas, tis ùlas2 pùordeva2), Nīcā (agrâk2 jaû2 uõlas ne·maz pac neêda2 – pãrdeva žĩdiêm2).

Olas ir plaši pieminētas tautas ticējumos, piemēram, „Kad vīrieša cepurē nes olas perēt, tad visi cāļi labi izšķiļas.“ Nīcā (LTT III 1336), „Nedrīkst mīčaulas ēst, jo tad cilvēks paliekot kā mīčaula.“ Lubānā (LTT III 1337), „Ja olas redz sapnī, tad tiks aprunāts.“ Rīgā (LTT III 1339) (sk. arī LKV 15, 29739, Olupe 1992: 147, 148, Kursīte 2012: 563–566).




  1. Olas nosaukumi

Latviešu valodas izloksnēs 20. gadsimtā ir reģistrēti vairāki olas un olu ēdienu nosaukumi, kas ietver bagātu informāciju kā valodnieciskā, tā kultūrvēsturiskā skatījumā.

Mūsdienās nosaukums uola ir izplatīts visos latviešu dialektos (sk. LVDAm. 444). Daļā izlokšņu tas plašāk lietots tikai kopš 19. gadsimta beigām vai 20. gadsimta sākuma, kad tas ienācis arī literārajā valodā. Piemēram, Kārļa Ulmaņa vārdnīcā vārds ola minēts ar norādi – Vidzemē un Kurzemē pauta vietā (Ulmann 1872: 179). Bet Kārļa Mīlenbaha vārdnīcā (ME IV 416) ir piezīmēts, ka Dundagā, Dunikā, Dzirciemā, Kandavā, Mazsalacā, Vandzenē un Vestienā vārds uola ar šo nozīmi nav pazīstams, tā vietā lieto pauts.

Vārda uola nozīme sākotnēji bijusi ‘tas, kas veļas’ → ‘(ie)apaļš akmens, kas viegli veļas vai ir valstāms’ (LEV I 634). Ar nozīmi ‘neliels, gluds, noapaļots akmens’ literārajā valodā tiek lietots vārds olis (LLVV VI1 48).

Ziemeļaustrumvidzemē, kā arī Latgalē – Liepnā – sastopama ē-celma forma ùole2. (Sk. 1. att. Tajā nav atspoguļota arī literārajā valodā sastopamā vārda uola izplatība.) No šā apvidus, t. i., no Alūksnes, Jaunrozes, Mālupes un Mārkalnes, vārds ùole2 minēts arī K. Mīlenbaha vārdnīcā (ME IV 416). ē-celma forma reģistrēta 18. gadsimta vārdnīcā ar piezīmi, ka (Oberländischen) vārda pauts vietā (Stender 1789: 183).

Vietām Ziemeļaustrumvidzemē un Ziemeļlatgalē, piemēram, Beļavā, Šķilbēnos, Vīksnā, Viļakā, Zeltiņos, fiksēts o-celms ùols2.

Latviešu uola ir radniecīgs lietuviešu úola ‘galoda, strīķis’, uolà ‘klints, klintsgabals; iezis’ un līdz ar uols ‘apaļš’ saistāms ar verbu velt (plašāk sk. ME IV 416, LEW 1166, 1167, LEV II 634, 635).

Olas nosaukums pauts 20. gadsimta 60.–80. gados vēl reģistrēts Kurzemē, Zemgalē, Ziemeļrietumvidzemē un sporādiski citos novados – bieži ar norādi, ka tas sastopams vecākās paaudzes valodā, dzirdēts senāk vai arī vārdu lieto ar pejoratīvu nokrāsu, piemēram, Bauskā (vecâmãte2 teîca2: ma2 tã gava2 pa·visa2 švaka – pêc2 viêna2paûta2 uz añkabari trîs2 reĩzes jâiêt2 Apv.), Džūkstē (pa Liẽldiênãm2 aka gãjãm paûtus2 šaûst2 Apv.), Kursīšos (ka atnãk kâc2 ciêmiš2, ta saka: „nu piêsêd2, piêsêd2, laî2 b rni2 gu2 un vistas paûtus22! Apv.); pàuts Ērģemē (ĒIV II 585). „Vainižu izloksnes vārdnīcā“ vārds paûts2 ‘ola’ minēts ar norādi, ka sastopams folklorā, bet Lieldienu nosaukums paûtisv(t)ki2 (līdzās uõlsv(t)ki2) reģistrēts ar norādi – humoristiski (VIV II 128; uõtrejas Liẽldenas šũpejas u gã sistes a uõla. tiê bi uõlsvk. juõkpẽte vis soûc pa poûtisvki a VIV II 458).

Vārds pauts ar nozīmi ‘ola’ sastopams senākās vārdnīcās (piemēram, Mancelis 1638: 56, Langijs 1685: 187, Stender 1789: 189, Ulmann 1872: 192, Braže 1875: 123). Vēl 19. gadsimta periodikā olas apzīmēšanai dominēja vārds pauts, bet kopš 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumā literārajā valodā tas lietots ar nozīmi ‘vīrišķā īpatņa sēklinieks’ (LEV II 28). K. Mīlenbaha vārdnīcā (ME III 130) olas nosaukums pauts fiksēts no Dunikas ar piebildi, ka šajā nozīmē to izspiež vārds uõla, vārdnīcas papildinājumos (EH II 186) paûts2 no Dundagas, Džūkstes, Grobiņas, Kandavas, Lielsalacas, Matkules, Rūjienas un Saldus. (Sk. arī Kursīte 2012: 586.)

No substantīva pauts darinātais nosaukums pautšauši ar nozīmi ‘cilvēki (parasti puiši), kas Lieldienu rītā apstaigājuši mājas, pēruši gulētājus un prasījuši olas’ sastopams folklorā (Līdeks 1940: 57, 58 – Lūdzams, tēviņu, atdari dores, Pautšaušu bērniņi gan piekusuši; Olupe 1992: 138, 139).

Mūsdienu latviešu literārajā valodā vārds pauts ar nozīmi ‘ola’ vairs netiek lietots.

Latviešu pauts arī ietilpst mantotās leksikas slānī – ir radniecīgs lietuviešu paũtas ‘Ei, Hode’, prūšu pawtte ‘Eier’, latviešu pùst, putas, pūte ‘Blase’; tā pamatā indoeiropiešu *p : *peu- ‘pūst; uzpūsts, uztūcis’ (sk. ME III 130, LEW 554, LEV II 28).

Vārds ķausis ‘ola’ un tā varianti reģistrēti Lietuvas pierobežā: ķaũsis Dunikā (ME II 358), ķausis Rucavā (EH I 692; ķaũsis // ķaũšis RIV 131), dsk. ķaûši2 Augstkalnē (Mežamuižā) (Ceļi VIII 232), ķaũšis Dunikā (LVDAm. 444), ķausene Neretā (ME II 358), Mēmelē (ar norādi – nievājoši EH I 692), ķaũsene Kalētos (LVDAm. 444).

Polisēmiskais vārds ķausis minēts „Latviešu konversācijas vārdnīcā“ (LKV 10, 19371).

Latviešu ķausis aizgūts no lietuviešu kiaũšis (ME II 358), ķausene no lietuviešu kiaušìnis (ME II 358).

Vārds raičuks ar neskaidru nozīmi (no Bērzaunē pierakstītas pasakas) minēts K. Mīlenbaha vārdnīcā (ME III 469). Domājams, no šā avota tas pārņemts arī „Latviešu konversācijas vārdnīcā“: raičuks – kādā pasakā ola (krievu яичко) (LKV 18, 34849). Cilmes ziņā, iespējams, tas atvedināts no minētā krievu vārda яичко.

Vārds muñnis ‘ola’ un ‘vīriešu dzimumdziedzeris’ zināms tikai no Rūjienas. Latviešu munnis resp. muņņi ‘die Hoden’ aizgūts no igauņu muńń ‘Hode’ (EH I 832; sk. arī Raģe 2003: 297).

Olas baltumam izloksnēs parasti ir kopīgs nosaukums ar literāro valodu, piemēram, uõlas batums Ērģemē (ĒIV I 152), batums Kursīšos, Popē (Apv.); sk. arī ME I 259, LLVV II 34.

Latgales izloksnēs fiksēti plašāki atvasinājumi no vārda balts, piemēram, bàltanùms2 Kalupē (KIV I 163), Rēznā (s'v'ežòm2 ùlòm2 bòltonùms2 t'èirs2, càur's'peîd'eîks2 LU), bàltnùms2 Šķilbēnos (Apv.).

Olas dzeltenuma apzīmēšanai izloksnēs sastopams arī literārajā valodā lietojamais vārds dzltnums (LLVV II 438), piemēram, Krotē, Nīcā (es aûguôņiêm2 sataĩsu uõlas dztnumu2, medu). Reģistrēti arī vairāki šā vārda varianti: dzltānums (ME I 542 no pasakas), dztãnùms, arī dztnùms Ērģemē (ĒIV I 293, 294), dztnus2 Nīcā (kuri gribêja22 labâk2, piêlika2 uõlu dztnumus2 [baltajam sviestam], laî2 krãsa bûtu2), dzltnums Aiviekstē (Apv.), dztanùms2 Kalupē (KIV I 290). Sal. lietuviešu geltónumas.

Vārdkopa pauta dzltums ‘Eidotter’ fiksēta senākajās vārdnīcās (Mancelis 1638: 56, Stender 1789: 49). Kā vienīgie avoti tie minēti K. Mīlenbaha vārdnīcas papildinājumos (EH I 354). Sal. lietuviešu geltùmas.

Nosaukums vaskums ‘olas dzeltenums’ reģistrēts Gulbenē (voskums RLB Rk XVII 86), Druvienā (EH II 760). Tas ar piedēkli -um- atvasināts no mantotā vārda vasks (par vārda vasks cilmi sk. LEV II 494).

19. gadsimta rakstu avotā no Alūksnes apkārtnes fiksēts substantīvs vèteklis2 (vìeteklis) ar skaidrojumu ‘ieapaļš ieduobumiņš uolas baltumā : uolas tievajā galā vai mazliet sānuos’ (RLB Rk XV 143). Tas pārņemts K. Mīlenbaha vārdnīcā, kur minēts arī no Mālupes (ME IV 572). Domājams, ka substantīvs vēteklis darināts no mantotā verba vētīt – sal. lietuviešu vtyti (par verba cilmi sk. LEV II 516, 517).

Ar šo nozīmi lietots arī vārds bedrīte, piemēram, Alsungā un Sabilē (LTT III 1337), Pampāļos (LTT III 1338).

Semantiskais paralēlisms lāmiņa fiksēts Bilskā (Ja olai lāmiņa (bedrīte zem čaumalas) esot sānos, tad no tās varot izperināt gailīti, bet, ja galā, tad vistiņu. LTT III 1337). Sal. lāmiņa ‘ein Grübchen’ vaiguos Zaļeniekos (ME II 438). Vārds lāma ietilpst mantotajā leksikas slānī (ME II 438, LEV I 498, 499).

Olai ar plānu, mīkstu (nevis parasto, cieto) apvalku literārajā valodā zināms nosaukums mīkstčaula (LLVV V 221). Izloksnēs reģistrēti arī šā vārda celmu varianti, piemēram, mîkstčaula Lizumā, Āraišos, Bērzaunē un mîkstčaule Sausnējā un Bauskā (ME II 642), sal. mīkstčaula uola Bērzaunē un Jaunpiebalgā (ME II 642), mîkstčàula Vecpiebalgā un Jeros (EH I 821), mîkstčaule Rankā, Sunākstē un Zasā (EH I 821), mîkstčaũlis2 Dunikā (EH I 821), mîkstčàule2 Kalupē (KIV I 618). „Latviešu konversācijas vārdnīcā“ fiksēts io-celma vārds mīkstčaulis (LKV 14, 27165).

Vairākās izloksnēs konstatēts variants ar līdzskaņu kopas -kst- elidējumu – mîčaũla Raunā, Smiltenē un Trikātā (ME II 641), mīčaula Lubānā (LTT III 1337), mîčaule Lubānā (FBR XVII 128) un Varakļānos (EH I 820), mīčaulu uola Mazsalacā (ME II 641).

Vecatē un Rozēnos ar nozīmi ‘der Inhalt eines ungekochten Eis’ lietots vārds pnka (ME III 200), savukārt Valmieras apkārtnē pierakstīts svaigas olas satura nosaukums pnkuots (Apv.). Plašāk šie vārdi tiek lietoti olu ēdiena apzīmēšanai.


  1. Olu ēdienu nosaukumi

    1. Cepta ola – vēršacs

Vairāki nosaukumi izloksnēs zināmi (parasti no vienas puses) apceptai, nesajauktai olai. Izplatīts izloksnēs ir nosaukums cpta uola. Tas sastopams, piemēram, (ar uõ-) Dikļos, Dundagā, Jūrkalnē, Lubezerē, Popē, Siguldā, Slokā, Veselavā (cptas uõlas – apaļi dztnumi tâ smuki ìekšã), (ar ùo2-) Bārbelē, Ikšķilē, Karvā, Madlienā, Nirzā, Trapenē.

Kulinārijas literatūrā lietotais nosaukums vēršacs vai tā variants reģistrēts galvenokārt Zemgalē un Vidzemes dienvidaustrumos, piemēram, (ar -êr2-) Anneniekos, Ozolniekos, Pēterniekos, Rundālē, Svētē, Ukros, Zebrenē, (ar -ḕr2-) Dignājā (Apv.), Cesvainē, Dzelzavā, Jaungulbenē, Jumurdā, Lubānā, Praulienā, Virānē, arī Secē, Taurkalnē, Barkavā (v'ìeršac'i2 vàr2 iztàiseît2 vys·uôtrùok2 nu v'is'ìm2 iêd'iņìm2. tù2 cap tài2, ka sarec'èi2 t'ikài2 bòłtùms2 LPA).

Lejzemnieku areālā, palaikam arī Vidzemes augšzemnieku izloksnēs, izplatīts ē-celms vēršace, piemēram, (ar -ḕr-) Birzuļos, Cirgaļos, (ar -êr2-) Dolē, Īlē, Jaunaucē, Jaunsvirlaukā, Lielaucē, Līvbērzē, Mazsalacā, Penkulē, Sesavā, Stopiņos, Ukros, Vilcē, Zaļeniekos, Zūrās, (ar -ḕr2-) Ābeļos, Ķeipenē, Lauberē.

Sporādiski reģistrēti varianti – vārdkopnosaukumi, piemēram, vḕrša2 acs Ļaudonā (LPA), Druvienā, vêršu2 ace Džūkstē (vêršu2 ace – uzlaîda2 tãs uõlas tâ2 us pañnu Apv.).

Nosaukums vēršacs ir relatīvi jauns un sākotnēji morfoloģisks kalks, kas radies, pārtulkojot vācu Ochsenauge, un izloksnēs, domājams, ienācis no muižas kalpotāju leksikas vai arī no kulinārijas literatūras. Arī mūsdienās tas tiek lietots kulinārijas literatūrā (LLVV VIII 395). Semantiski līdzīgs nosaukums sastopams igauņu valodā: sal. härjasilm – burtiski vēršacs.

Pēc nosaukuma vēršacs parauga izloksnēs ir darināti daži citi šā ēdiena metaforiski nosaukumi, kuru pirmajā daļā ir dzīvnieka apzīmējums. Salikteņnosaukums buļacs reģistrēts daudzās lejzemnieku izloksnēs, piemēram, Ērģemē (buļacis cp. tùr jàu vàiga tùo pañnu. ta iznãk kâ buļac. tâdas apaļas bedrĩtes pañnã, ìelìek sviêstu ùn ìesit tùo uõlu ìekšã. ka jàu iscp, ta izņm ârã. tã i buļac Apv.), Kārķos (buļac tã bija, [olai] viênu pusi cp ùn viênu pusi ne Apv.), Sēļos (Apv.), Anneniekos, Limbažos, Rūjienā, Zebrenē, buļacs Jeros (mãt iscep buļacs – tâds2 bats un dzt2 viduč Apv.), ē-celms buļace Embūtē, Lielplatonē, Padurē, Spārē, Usmā, buļace Rendā, Ugālē, Upesgrīvā. Vārdkopnosaukums bùļļa2 ace fiksēts Bārbelē.

Semantiskais paralēlisms zigace pierakstīts Jaunpilī, Jaunsaulē, Vecumniekos, zigace2 Mežotnē, Sēmē, zigace2 Ancē, Ugālē, ziguace2 Augstkalnē.

Nosaukums zùosace2 dzirdēts tikai Rembatē.

Nosaukums važace2 minēts Ārlavā, Tumē. Tas, šķiet, ir okazionālisms, kas darināts pēc vēršacs parauga. Turklāt Ārlavā vecākās paaudzes valodā ar nozīmi ‘varde’ ir izplatīts vārds kobiņš (sk. LVDA 29. k.).

Ar analogu metaforisku pārnesumu, balstoties uz ēdiena līdzības ar aci, darināts nosaukums zināms arī krievu valodā: глазýнья (Даль I 354; < глаз ‘acs).

Vārdkopnosaukums dzîva ùola2 reģistrēts Bērzgalē, dzíva ùola2 Lašos. Tā pirmajā daļā ir ietverta informācija par olas dzeltenumu, proti, tas ir nesajaukts, nesacepts – dzīvs, vsls.

Semantiskais variants vsla uõla fiksēts Birzuļos, Līvbērzē.

Nosaukums laísta ùola2 zināms tikai no Pilskalnes. Tā pirmajā daļā ietverta norāde uz darbību, ko veic, gatavojot ēdienu: olas saturu izlaiž ‘izlej’ uz pannas.

Ar atšķirīgu semantiku Bruknā ir reģistrēts vārds ķuse: „Dienas Lapas“ pielikumā (Etn. II 50) tas minēts ar nozīmi ‘izvārīta un sasista ola’. No šā avota vārds pārņemts K. Mīlenbaha vārdnīcā (ME II 392). 20. gadsimta 60. gados Bruknā pierakstīts variants ķuze ar skaidrojumu: ka sasista táda ùola2, tà2 i ķuze. ķuze – ka saplíst situoties, ta tá sàuc2 (Apv.).


3.2. Olu kultenis

Literārajā valodā resp. kulinārijas literatūrā vārds kultenis tiek lietots ar nozīmi ‘ēdiens no sakultām olām un piena vai ūdens, kurus karsē uz pannas un sarecējušo masu savelk nelielās pikās’ (LLVV IV 474). Vārds kultenis ar šo nozīmi dažādās izlokšņu grupās, galvenokārt lejzemnieku izloksnēs, parasti ir vārdkopnosaukumu neatkarīgais komponents līdzās atkarīgajam komponentam – izejprodukta apzīmējumam, piemēram, uõlu kutenis Strenčos (LU), Kursīšos (sajaûc2 uõlas a piẽnu, piêmt2 sâli2 un leî2 taûkuôs2, laî2 cp) un Slokā (Apv.), Ārlavā, Birzuļos, Cērē, Drustos, Embūtē, Jaunsvirlaukā, Lādē, Lielstraupē, Nīcā (uõlu kuteni taĩsa piê2 maîzes2 bruõkastîs2), Zaļeniekos. Vārdkopnosaukums uolu kultenis minēts Annas Brigaderes darbā – „Māte vedējiem bij izcepusi gaļu ar olu kulteni. Tādu cieņu mēdza dot Jurģos.“ (Brigadere 1973: 280; no šā avota nosaukums ietverts EH I 672). Ēdiens ar šo nosaukumu fiksēts arī „Latviešu konversācijas vārdnīcā“ (LKV 15, 29801).

Retāk – galvenokārt Vidzemē – reģistrēti nosaukumi ar ē-celma formu, piemēram, uõlu kutene Krimuldā, Līgatnē, Mārsnēnos, Rozulā, Skultē, Vaidavā, Vitrupē, ùolu2 kùltene2 Secē.

Vietām konstatēti vienkārši nosaukumi bez norādes uz ēdiena izejproduktu, piemēram, kutenis Ancē, Dolē, Dzērbenē, Svētē, kutene Blīdenē, Lielaucē, Mālpilī, Stopiņos, Zebrenē.

Piebilstams, ka dažkārt teicēji ir norādījuši, ka ēdienam pievienots nedaudz miltu, arī gaļas gabaliņi, piemēram, kùltenis2 Kalncempjos (saklapeja [olas], pìlika2 mìltus2, pìnu2, gaļu sačurinaja kumûsiņûs, liêja22 vìrsû2, sacepa visu. to bèi2 ùlu2 kùltèns2 Apv.), kutenis Umurgā, Zirās, kutene Īslīcē, Ukros.

Izloksnēs olu ēdiena nosaukums kultenis ir relatīvi jauns apzīmējums, it īpaši Austrumlatvijā, kur nereti ir norādīts uz senākiem apzīmējumiem (piemēram, pnka, pnkuots, pntuogs). Turklāt Ziemeļrietumvidzemē vārds kultenis resp. kultene ir izplatīts no karstā ūdenī iekultiem rudzu miltiem raudzēta dzēriena apzīmēšanai.

Šie ēdienu nosaukumi atvasināti no verba kult, ietverot norādi uz būtisku darbību, ko veic, gatavojot. Semantiski līdzīgi darināts olu kulteņa nosaukums sastopams arī lietuviešu valodā: plaktiẽn – sal. plàkti ‘kult (šķidrumu)’ (Llv 1995: 377).

Nosaukumu uzkùltenis2 minējis viens teicējs Secē. Šķiet, ka tas ir okazionālisms, kurā priedēklis uz- varētu būt pievienots saldēdiena apzīmējuma uzputenis ietekmē.

Vārdkopnosaukums kutas uõlas fiksēts Ēdolē (Apv.).

Dažās lejzemnieku izloksnēs reģistrēti semantiski paralēlismi – vārdkopnosaukumi, kuros arī ietverta norāde uz darbību, ko veic, gatavojot ēdienu, piemēram, klaptas uõlas ‘olu kultenis’ Ērģemē (ĒIV III 592), klaptas2 uõlas Šķibē, saklapta uõla Nīcā. Sal. klapēt ‘kult, putot’.

Latviešu klapēt ir aizgūts no viduslejasvācu kloppen ‘klopfen’ (ME II 214).

Atvasinājums kasēknis ‘Rührei’ no Saikavas un karseknis ‘ein Brei aus Mehl und Eiern’ no Domopoles (Bērzpils) reģistrēts EH I 589. Piebilstams, ka vārds karsēknis resp. karseknis biežāk tiek lietots karsēta jaunpiena apzīmēšanai, piemēram, kasēknis Krustpilī un Varakļānos (ME II 163), Skujenē (EH I 589), kaseknis Liezērē un Vecpiebalgā (EH I 589). (Sk. arī Bušmane 2007: 82.)

Vārdkopnosaukums uolu rikums zināms tikai no Bauskas (ME III 525). Tā otrais komponents ar piedēkli -um- atvasināts no mantotā verba rikt (ME III 525).

Olu kulteņa nosaukums rīreja un tā varianti 20. gadsimta 70. gadu sākumā reģistrēti izloksnēs – galvenokārt vietām Rietumvidzemē, Zemgalē, piemēram, rĩreja Bīriņos, Drustos, Duntē, Rozulā, Skultē, Stopiņos, Zaļeniekos, rĩre Kocēnos, Krimuldā (arī rĩrīte), rĩrē Mazsalacā (arī pnkuôts2 Apv.), rĩrã Ēvelē (mẽs viņu [olu kulteni] sàucãm pàr rĩrã, pñtuks [arī]. visâdi jàu sàuca, kâ nu kùrš Apv.).

Vārds rīreja un tā varianti izloksnēs ir relatīvi jauni, aizgūti ēdiena nosaukumi, kas daļā izlokšņu tiek lietoti līdzās senākajam apzīmējumam. Iespējams, ka tas izloksnēs ienācis reizē ar ēdienu, proti, varbūt muižas virtuves ietekmē ēdiens sākts lietot biežāk lauku ļaužu uzturā. Vārds reerije minēts Stendera vārdnīcā (Stender 1789: II, 488). Sal. lejasvācu rürei, vācu Rührei.

Vietām izloksnēs ar nozīmi ‘olu kultenis’ reģistrēti vārdkopnosaukumi, kuru atkarīgais komponents ir izejprodukta nosaukums, bet neatkarīgais komponents virsjēdziena apzīmējums mērce, putra vai zuoste resp. to deminutīvu formas. Jāatzīst, ka ne vienmēr tie apzīmē tikai olu kulteni – nereti tie nosauc olu ēdienu, kam pievienoti arī milti. Vārdkopnosaukums uõlu mḕrce konstatēts Burtniekos, uõlu mêrce2 Rūjienā, uõlu mêrcīte2 Ķieģeļos.

Salikti nosaukumi ar substantīvu putra resp. tā deminutīva formu otrajā daļā arī fiksēti vairākās Vidzemes izloksnēs, piemēram, uõlu putriņa Ainažos, Jaunpiebalgā (arī uõlu putrīna Apv.), Stopiņos, uõlu putrina Lodē, Naukšēnos, Rūjienā, ùolu2 putra Latgalē – Baltinavā.

Vārdkopnosaukums pautu putriņa minēts Zvārdē pierakstītajos etnogrāfu materiālos – ar norādi, ka ēdiens vārīts pirmo Lieldienu brokastīs no olām un miltiem ar ceptas gaļas aizdaru (VME 3089, 109).

Vārds putriņa resp. putrīna daļā izlokšņu, piemēram, Ziemeļvidzemē, ir lietots ar nozīmi ‘mērce’. „Ērģemes izloksnes vārdnīcā“ (ĒIV III 172) deminutīvam putrĩna nozīme ‘mērce’ dota ar norādi, ka ir novecojusi (vci cìlvki jàu nesacija mḕrce, bet putrĩna).

Saliktie olu kulteņa nosaukumi ar substantīvu zuoste neatkarīgajā komponentā resp. otrajā daļā reģistrēti galvenokārt Ziemeļrietumvidzemē, piemēram, uõlu zuõste Burtniekos, Kārķos, Kūdumā, Siguldā, uõlzuõste ‘olu mērce; olu kultenis’ Vainižos (uõlzuõst i tâc – iêlaîž bļuõdiņa tik uõls, cik civk, piêliêk sâl klâta u saku. tad piêle piẽn, uzle us pañn u vâr VIV II 458), Naukšēnos (LU), Limbažos, Tūjā.

Šo nosaukumu otrajā daļā ietverta norāde, ka ēdiens lietots aizdara vietā.

Vārds zuoste aizgūts no vācu dialektu Soost (ME III 760; sk. arī Sehwers 1918: 66).

Vārdkopnosaukums uõlu ķpiņa zināms no Stopiņiem.

Substantīvs ķpa izloksnēs ir polisēmisks, piemēram, ME II 374 tam reģistrētas septiņas nozīmes, no kurām daļu vieno kopīga pazīme ‘kaut kā sajaukums’ (sk. arī Kursīte 2012: 436). Plašāk vārds ķpa Ziemeļvidzemē ap Limbažiem, Cēsīm un Valmieru tiek lietots ar nozīmi ’pienā vai rūgušpienā ieberzta maize’ (sk. ME II 374, ĒIV II 161, Bušmane 1986: 40).

  1   2


База данных защищена авторским правом ©shkola.of.by 2016
звярнуцца да адміністрацыі

    Галоўная старонка